Vispār mēs ar Zani jau sen gribējām pamēģināt plastiku. Saprast, kas tas par materiālu un ko ar to darīt. Teiksim latviski - mēs ieberzāmies. Un pamatīgi.
Atradām internetā smukas bildes un pamācības, kā no plastikas (līdzīgi kā no māla) var izveidot traukus un tad tajos izveidot kādus rakstus. Piemēram, iespiežot mežģīnes vai lapu tīklojumus, vai jebko citu. Izklausās taču tik skaisti.
Gājām pirkt. Ir izvēle starp baltu un brūnu krāsu. Loģiski, ka ņēmām balto, lai skaistāk un tā. Sapirkāmies daudz, lai varam tik taisīt un taisīt.
Lieliskā noskaņojumā, bruņojušās ar mežģīnēm, iekārtojāmies ārā zem nojumes.
Atplēsām vienu iepakojumu. O, izrādās tas nav balts, bet ar zilganu nokrāsu. Hm.. nevar būt, ka abām baltais izskatās kā zilais.
izskatās.
Uzpūš vējš, kā jau brīnišķīgajā laika periodā starp pavasari un rudeni. O, plastika izrādās ļoti strauji sāk cietēt. Tik strauji, ka mūsu maigās rokas, to vairs nespēj savaldīt. Sanāk liels plastikas pikucis.
Lai izveidotu šķīvi, plastika, kā tāda mīkla, jāievieto jau kādā gatavā traukā, lai pieņemtu tā formu. Nu ok, teorētiski to var izdarīt. Praktiski, nē! Kad mīkla ir izrullēta (mūsu gadījumā ar plastmasas mīklas rulli un termosu, jo 2 ruļļu nebija), tā ir pa smalko jāieklāj tajā šķīvī. Ja plastika neielūzīs, tad noteikti sāks dalīties tādos gabaliņos, kāds ir žirafu ādas raksts. Nu tādi pleķīši viens pie otra.
Secinājums, jāņem vislēzenākais šķīvis. Kad forma, mūsuprāt, ieveidota, jāveido raksts. Nu ar to mežģīni, protams. Ja forma būs tāda vidēja, tad skaistais raksts jau nu noteikti visus apžilbinās.
Arī nē!
Plastika ir par cietu, lai tajā kaut ko iespiestu. Visas dārza puķes un lapas tur spiedām. Izskatās trakāk nekā, ja vienkārši būtu saplaisājis.
Vienīgā lieta, kas sanāca labi - izdurti caurumiņi ar salmiņa palīdzību. tad nu tik dūrām, un dūrām..
Un cik vēl to neatplēsto paku..
Paralēli tam sākās pērkona negaiss. Pārnesām visu iekšā. Bet iekšā ļoti karsts.
Pērkons pārgāja, ārā vēsāks. Pārnesām visu atkal ārā.
Es nepaspēju apsēsties, kad atkals sāka līt.
Nesām visu iekšā.
Mēs to plastiku tik rullējām un, ar gudru domu atradušas, spiedām visādas formiņas ar piparkūku veidnēm.
Kad bija iestājusies fāze - ir jau vēls vakars, ārā zibeņo, bet ir vēl viena paka ar plastiku - sākām vienkārši savirpināt bumbiņas un izdurt tajās caurumu.
Plastika žuva 2 dienas. 2! dienas. Iedomājieties, un istaba jocīgi smaržoja pēc nekvalitatīvām zilo mālu skaistumkopšanas procedūrām. (nē, man tādas nekad nav bijušas, toties asociācija ir). Pēc pilnīgas nožūšanas, tas kļuva gaišāks, baltāks.
Nu re, tagad man mājās ir ļoti daudz bumbiņu, eglīšu ar caurumiņiem un dīvaini trauciņi.
Mums nebija ne pieredzes, ne īsti saprašanas, kā darīt. Domāju, ka pēc šī vakara vēl joprojām nav.
P.S.
Mēs esam nopirkušas auduma krāsas un gaidām brīvu vakaru :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru