Nevaru iedomāties, ka tas izskatās, kad lapa krīt. Tam būtu jābūt kaut kam ļoti skaļam, ar lielu blīkšķi, izsprāgstot uz visām pusēm tām krāsām, kas lapā iekrāsojušās.
Es esmu redzējusi tikai, kā lapas dejojot traucas no vienas vietas uz citu. It kā būtu tik aizņemtas, tik steidzīgas. Viņām jāpaspēj vēl tik daudz, kur nokļūt, tik daudz, ko redzēt. Viņas nezina, ka tuvojas ziema.
Es esmu redzējusi, kā tās lēni atvadās no zara, kurā bijušas "ieķērušās" un tagad līgani virpuļo tuvāk zemei. Arī cilvēki pēc pirmajām iemīlēšanās sajūtām no mākoņu augstumiem (arī parasti ap rudeni) virpuļo pie zemes. Tad viss atkarīgs, vai lapai, pie zemes nonākušai, izdosies atrast mīļa cilvēka rokas, kas to pacels un ienesīs istabas siltumā.
Tāds pārdomu laiks.
Bet vispār es gribēju par to lapkriti parunāt.
Kad tas iestājas, ārā kļūst auksts un tumšs, un slapjš. Tad vajag saaicināt draugus un spēlēt visādas galda spēles! Jo esot starp draugiem vienmēr ir silti un gaiši, un jautri!
Karsta kafija ar putukrējumu, uzkodas un visādi gardumi, ņemti kopā ar "Tornis", "Alias" un kārtis parastās, veido patīkamu darbdienas vakara izklaidi.
foto: Jānis Šteinbergs
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru