Es neko nebiju dzirdējusi par zirnekli, kas nes laimi, ja pieskaras cilvēkam (jo īpaši, ja tas notiek ceturtdienā). Taču tajā rītā, kad es tikko biju atvērusi acis, un viens tāds mazs no pašiem griestiem zīdam līdzīgā diedziņā nolaidās man uz vēdera, un, atspēries mazām kājiņām pret mani, atkal vilkās augšup, es uzzināju, ka tiku "apveltīta" ar laimi. Vismaz mamma man tā teica, kad stāstīju šo neparasto notikumu.
Nav jau tā, ka man nepatiktu visādi daudzkājainie vai es baidītos. Vienkārši tas nav gluži tas, ko vēlos pirmo ieraudzīt pamostoties.
Nekas īpašs nenotika.
Tā pagāja ceturtdiena. Tikpat parasta kā trešdiena vai otrdiena.
Tieši tāpat, atverot acis piektdienas rītā, es atcerējos par mazo draugu, un ,neliegsimies, biju sašutusi par to, ka veiksme man bija gājusi secen.
Kaut gan par veiksmi var uzskatīt arī to, ka man ceturtdien nebija noticis nekas slikts. Lietus nelija, sabiedriskais transports kursēja laikā, neko nekavēju, nekas netika atcelts. Eksāmena atzīmi no piektdienas lekcijas gan vēl nezinu..
Pasūdzējusies mammai, ka tomēr LIELĀ veiksme man nepagrieza savu laipno vaigu, un atkal aizmirsu par zirnekli.
Piektdiena pagāja vienā skriešanā. Par tādām "muļķībām", kā zirneklis, nebija laika pat domāt.
Vakarā ieskrējusi veikalā paņēmu ko ēdamu. Pie kases pārdevēja, pirms samaksāšanas aicināja izvilkt kaut kādu kartiņu. Tas bija ELVI veikals, kur notika akcija - Savējie nemaksā.
Nu re, te laikam zirneklītis bija pielicis kādu labo domu..
Laimīgā kartiņa un mans pirkums tiekot apmaksāts. Vai tā nav laime?! Un galvenais, ka negaidīta.
Un kā mana mamma saka- ja gribi, lai tev ir laimīgā loze, nopērc vismaz loterijas biļeti!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru