Ar visiem šiem priekšnosacījumiem arī es dodos savā 2 dienu, nudien lieliskajā, ceļojumā. Lai tas izdotos tiešām patīkams, nav nepieciešamas tālas zemes. Šoreiz pošamies uz Lietuvu.
Piektdienas rīts (7.30), iesēšanās autobusā. Ar Kiku dabūnam pēdējās brīvās sēdvietas blakus. Mūsu kompānija ir salīdzinoši liela. Kopā ar šoferīti un tiešām burvīgo gidi esam 48 cilvēki. Lielākā daļa no tiem senioru tautas deju kolektīvs.
Lai gan laiks ir nedaudz apmācies un dzestrs, jūtams, ka diena iesils.Gar logu garām skrien Latvijas ainavas, bet salonā dzirdama viegla žūžināšana. Mēles tiek kulstītas uz nebēdu. To darām arī mēs ar Kiku. Kā nekā labu laiku nebijām tikušās :)
Ekskursijas pirmais punkts - Karves (Govs ala)- lielākā karsta kritene Baltijā. Gide mācēja teikt, ka šajā reģionā, kur karsta kritenes ir populāra parādība, esot ļoti lēta zeme un nekustamie īpašumi. Nu tas ir saprotams, kāpēc. ne jau daudzi būtu ar mieru dzīvot vietā, kur ik pa laikam iebrūk zeme. Ik gadu izveidojas vidēji 15 kritenes. Tās rodas izskalojoties zemākajiem zemes slāņiem, kā rezultātā zemes virskārtai nav uz kā balstīties un tā vienkārši ņem un iekrīt.
Ja vēlaties, lai kādu kriteni nosauc jūsu vārdā, tad ejiet lauka vidū un drusku palēkājiet..
Nav jau diezko patīkami no rīta pamosties un, izejot pagalmā, saprast, ka tava šķūņa vairs nav. Toties caurumā ērti var ierīkot dārza baseinu.
Attēlā redzama lielākā karsta kritene Karves ala. Šeit iekritusi kāda piena pārpildīta brūnaļa.
Uz savu kriteni, manuprāt, pretendē arī šis resnais (kā vēlāk noskaidroju) "darba" zirgs.
Nākamā mūsu pieturvieta ir Asravas pils, uz kuru nokļūstam ejot pār garāko koka tiltu (525 m) Lietuvā. Tas stiepjas pār Širvenas ezeru, bet izskatās gaužām parasts, tāpat kā pils, kurā pat netiekam iekšā. Netālu ir linu rūpnīca un firmas veikals, kur mūs grupas vecākās dalībnieces tīko pēc jaunām štātēm. Tomēr, ak tavu neražu! Sliktā izvietojuma dēļ, tas pārcelts uz pilsētas centru. Nu neko, labi, ka arī mums turp jādodas. Alus galvaspilsēta Birži ar pili un cietokšņa paliekām Rinkušku mūs jau sagaida ar 2 nedēļas iepriekš pieteiktu kultūras programmu. Pēc senām lietuviešu tradīcijām mums degustācijai galdā ceļ alu, sieru, kurš nedaudz, teiksim godīgi, garšo pēc gumijas, un graudu maizi. Izklaidei saņemam tautasdziesmas, dažādu seno instrumentu skaņas, arī paši tiekam iesaistīti kopkorī un vēlāk jau griežamies neizprotamos deju ritmos, kur galvenais uzdevums neuzkāpt citiem uz kājām. Ne jau nu mēs kautrīgie latvieši paši būtu tik lustīgi, ja ne piedāvātais alutiņš, kuram izrādās 7%. Mūsu grupas vīri nav jāskubina, kausi paši tukšojas. Es gan atturos, jo vispār nākamais mērķis ir Biržu alus darītava. Birži ir Lietuvas alus galvaspilsēta, arī mēs to sapratām ekskursijas noslēgumā. No saturīgās kultūras programmas atvadāmies ar dziesmu "Alutiņi vecais brāli, tu par mani vecākais.." un saņemam apstiprinājumu no brāļu lietuviešu saimes, ka viņi tic - šī ir mūsu dziesma. Jo, redz, visas latviešu grupas, kas brauc, uz aicinājumu ko nodziedāt, pūš vaļā šo dziesmu.
Jautri ielīgojušies un līgojot arī autobusu dodamies uz alus darītavu, kur mums pasūtītas arī pusdienas.
Ekskursija pa alus tapšanas un darināšanas telpām izvēršas samērā garlaicīgā pasākumā. No vienas telpas otrā, te aukstā, te karstā. Gides aizrautīgos pūliņus ieskaidrot gardās dziras ceļu līdz pudelei veiksmīgi pārspēj gaudojošie vēderi. Vieniem pēc pusdienām, citiem, protams, pēc alus.
Pusdienas paēstas, visas 7 alus šķirnes nobaudītas. Laiks doties tālāk. Uz autobusu caur firmas veikalu, un no alus darītavas izbraucam skanēdami un žvadzēdami. Tur tās sapirktās alus pudeles dzied līdzi mūs nu jau nedaudz iereibušajiem ekskursantiem.
Rokišku pilsēta ar baznīcu un grezno muižu mūs sagaida citādāk, nekā bija plānots. Izrādās tieši šodien Lietuvā izlaidumi 12. klasēm, un svinīgais pasākums kā reiz mūsu apskates objektā - baznīcā.
Bet tas nekas, jo bija vērts redzēt, kā vēl izmanto traktorus mūsu kaimiņzemē. Pa priekšu brauc traktors, kura piekabē sēž muzikanti. Aiz tā iet absolventi ar baloniem. Kolonnu noslēdz vēl viens traktors. Es teikšu oriģināli.
Pēc garās dienas un citiem faktoriem, kas mazina uztveres spējas, muiža liekas kā pārbaudījums nevis apskates objekts. Kājas tikko velkot un simtgadīgos putekļus elpojot, iztenterējam no Rundālas pils līdzinieces (švakākas gan), bet ne jau visur ir tik skaisti kā pie mums, dodamies uz Maximu. Jā, jā, jāiegādājas ēdamais vakariņām un rītdienas rītam, jo tagad ceļš mērojams atpakaļ uz viesu namu Latvijā. Kur gan citur ir tik labi, ja ne mājās.. Viesu nams tīri glauns, tikai bēda tāda, ka viņiem tie luksus numuriņi nestandarta. Runājot skaidru valodu, gulēšana pārdesmit kvadrātmetros 10 cilvēkiem, piedevām divstāvīgajās gultās. Mūsu gadījumā grūtuma pakāpe jāpaaugstina, JO mēs principā esam vairums vecāki nekā jaunāki ceļotāji un mēs bijām alus darītavā. Vanna un tualete visiem viena kopēja gaiteņa galā. Par spīti tam vakarā nolemjam cept desas. Tam vajadzīgs grils, kas jau aizrunāts, un malka. Par grilu atbildīgajam vīrietim, kas, no malas skatoties, liekas pārņemts ar uzdevumu "kā salikt grilu un 4 grila kājas kopā nenoteiktā laika posmā", taujājam pēc malkas. Cerībā neizsist nabadziņu no iegrimušā stāvokļa, pildot šo svarīgo uzdevumu. Toties, ja jūs zinātu, kāds apmulsums parādās mūsu sejās, kad uz jautājumu: "Vai atradīsies arī kāda malkas pagale?", saņemam skaidrā latviešu valodā atbildi :"Es runāju tikai krievu valodā!"
Kad ar krievu valodas starpniecību esam tikuši pie malkas un grila, un beidzot arī ceptām desām, nogurums ir klāt. Un pulkstenis rāda vēlu. Teikšu tā, gulēju labi. Tikai kādas dejotājas, kas izrādījās arī dziedātāja, balss noskaņošana ik pēc 2 stundām naktī ar dziesmu "Labrīt, saka saule, labrīt svilpo rīta vējš." likās drusku ne pa tēmu. It sevišķi, ja atver acis uz vārdiem "saule", bet vienīgais, kas ir ap tevi - piķa melna tumsa.
Otrā diena ir uzaususi silta, un rīta kafija ir vienīgais, ko vajag tiešām labam noskaņojuma, lai atkal griestu stūri uz Lietuvas pusi. Labs veids, kā zināt, kad esiet pārbraukuši robežu - Lietuva --> gluds brauciens, Latvija --> jūtam katru bedrīti.
Diena tiks pavadīta izbraukājot Augštaitijas nacionālo parku.Ceļā apskatam Palūšes koka baznīcu ar zvanu torni, 600 gadus veco Trainiškis ozolu, Ginučaiska ūdensdzirnavas, kur tiek ieturētas arī pusdienas. Kā jau šādā vietā pierasts (blakus upei), ēdam vietējās kafejnīcas ražoti zivju zupu. Drosmīgākie un sakarsušākie laižas arī viļņu apskāvienos.
Senās biškopības brīvdabas muzeju, kur vērojamas dažādas skulptūras, un tas ļoti atgādina mūs Laumu dabas parku. Pat sieviete, kas tirgo biļetes un dažas ar medu saistītas lietas, sāk runāt latviešu valodā un rokās spiež bukletu, kas arī drukāts mūsu dzimtajā valodā. Sajūta kā mājās.
Tiešām lieliska un garšīga ir piestāšana, lai varētu piedalīties Lietuviešu nacionālā salduma Šakotis tapšanā un degustācijā. Turpat darbnīcā/kafejnīcā apskatāms 2,5 m augstais Šakotis, kas ieguvis arī vairākas godalgas.
Sākas ceļš mājup caur vēl vienu Maximu, lai sapirktu mājiniekiem ko nu kurš vēlas. Pārāk lielas izvēle gan nav. Ja vien neieklausās apkārtējā murdoņā, kas notiek lietuviešu valodā, var padomāt, ka nemaz neesi šķērsojis robežu. saldumi jau arī nekādi dižie, tieši tas pats, kas pie mums. Labi, ka autobuss pārblīvēts ar alu un Šakoti, vismaz prieks mājiniekiem.
Tālāk jau uz Latviju, caur Daugavpili un mājās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru