Un tā ir tīrākā patiesība.
Sev tuvajam un mīļajam nedomājot atdodam visu. Aiz mīlestības, rūpēm, cieņas un gādības. Bet svešajam? Kāds iespējams jautās: "Kāpēc būtu kaut kas jādod svešajam?"
Es varu atbildēt!
Jā, ar patiesu prieku un uz sevis to izbaudot, varu teikt - dot ir patīkami. Šī patiesi ir lieliska sajūta, kad vari sniegt kādam prieku, iespēju pasmaidīt un justies īpaši. Tā ir sajūta, kas uzlabo dienu. Brīdis, kas paliek atmiņā.
Tieši šādā veidā es tiku iepriecināta.
Ikdienā lasu vairāku sev personiski nepazīstamu cilvēku blogus. Es aizraujos ar viņu personību, idejām, dzīvesveidu un visu pārējo, ko tie sniedz savam lasītājam. Viena no šādām vietām, kas burtiski ierauj, ir Kni virtuve . Tie ziloņi.. Nu, lūdzu, paskatieties paši.
Tā es vienu dienu sēžu pie Kni virtuvē un dzeru viņas ielieto tēju (visu sapratīsiet, kad paši tur paciemosieties pāris reizes) un lasu kārtējo ierakstu. Pie tā atstāju savu komentāru, ko varat izlasīt šeit mana ziema.
Par to man Kni dāvina vienu no saviem brīnišķīgajiem ziloņiem. Tā vienārši. Man - svešajai.
Viņa man dāvināja ne tikai ziloni, bet arī prieku, kā mazam bērnam, patīkamo satraukumu par dāvanu un gaidīšanas brīnumu, ko sniedz mūsu sazināšanās, došanās pēc ziloņa, satikšanās un visbeidzot divu svešu cilvēku iepazīšanās. Tomēr pats galvenais - ticību tam, ka skaistais ir mums visapkārt, ja paši to radām gan sev, gan citiem.
Kni atraisīja manī Ziemassvētku došanas/ņemšanas prieku. Jo arī es nedevos pie viņas tukšām rokām, bet, izbaudot šo procesu, sarūpēju savu pārsteigumu.
Cik patiesībā vienkārši un skaisti tas bija.
Iemācieties saņemt, bet pirmām kārtām - dot!
...lieliska komanda, ja satiekas īstie cilvēki
Tomēr ir taisnība vārdos, ka vislabāk padodas tas, ko dari no sirds. Nācās pašai izbaudīt divas atšķirīgas pieredzes, no kurām secinu - lai izdotos ir ne tikai jādara pašam, bet arī jāatrod līdzīgi domājoši cilvēki, ar kuriem kopā dodies uz mērķi.
Ir pilnīga katastrofa strādāt ar kādu/iem piespiedu kārtā, ar atšķirīgiem uzskatiem un tikai ķeksīša pēc. Mokās visi un rezultāts parasti ir slikts vai arī izspiests caur briesmīgām emocijām.
Turpretī kāda bauda ir sadarboties ar cilvēkiem, kas ir ar tevi uz viena viļņa. Nav teikts, ka nebūs grūtības vai aizķeršanās, bet tā ir pavisam cita pieredze. Visi ir tendēti uz labāko rezultātu, ieliek sevi maksimāli.
Nebūt nav teikts, ka šiem cilvēkiem ir jābūt līdzās visu laiku un visās situācijās. Katram posmam, darbam, projektam vai pat ikdienas lietai var būt cita "komanda". Svarīgākais noteikums, ka viņiem tas ir tikpat svarīgi, interesanti, aizraujoši. Viņi ir gatavi eksperimentēt, neskaitīt laiku, nezina vārdu "nē" un piedalās ar savām idejām.
Šāda komanda balsta viens otru grūtos brīžos, iepriecina un pārsteidz negaidot.
Šo formulu atcerēties iesaku ne tikai darba vidē, bet arī attiecībās ar draugiem, ģimenē, ikdienā. Tā strādā!
...gatavi izmantot savas tiesības
18. novembris ir svētki visā Latvijā, bet jo īpaši Rīgā. Cilvēki masveidā brauc skatīties "Staro Rīga", izbaudīt lāpu gājienu, kopējo kņadas un burzmas sajūtu. Noskatīties salūtu un būt kopā gan ar saviem tuvākajiem, gan milzum daudz citiem tādu pašu svētku svinētājiem. Šī kopā būšana uzsit patriotiskās jūtas un liek sajusties, kā svarīgai daļai no kaut kā liela un varena.
Vēl viens plusiņš, kas piemīt šiem svētkiem un iepriecina Rīgas iedzīvotājus un pilsētas viesus, ir svētku dienā sabiedriskais transports bez maksas. Skaidrs, ka bez maksas jau nu tas nav, nodokļu maksātāju nauda sen kā ir iedalīta šim pasākuma. Tomēr sauklis "Bez Maksas" ir krietni viens saistošāks un, iespējams, kāds pat to uztver, kā skaistu svētku dāvanu.
Žests skaists, svētku noskaņa arī radīta, cilvēki nekautrējoties steidz izmantot priekšrocību un brauc uz nebēdu. Tikai padomāts nav par neierasto masu pieplūdumu un to, ka visiem vietas nepietiks.
Es pilnīgi nenožēloju, ka 40 minūtes nostāvēju pieturā pie Mākslas Akadēmijas uz Valdemāra ielas, gaidot savu transportu, lai beigās aizietu ar kājām. Taču es biju lieciniece diviem tiešām lieliskiem gadījumiem.
I
Pienāk 11.autobuss. Atveras durvis. Skaidri redzams, ka vietu praktiski nav. Ļoti saspiestā formā ir iespējams ielīst tikai kādam īpaši tievam/plānam pasažierim. Kāds vecāks pāris uzskata, ka viņi varētu būt šie izredzētie. Vīrietis drošā solī kāpj iekšā, bet ar savām aprisēm paliek praktiski uz autobusa durvju sliekšņa. Kundze, labu gribēdama, ar savu masu viņu skaisti iebīda pa durvīm. Sekundes simtdaļa nav pagājusi, kad durvis aizveras un autobuss aizbrauc, sievieti pilnīgā neizpratnē atstādams pieturā.
Vienīgā cerība, ka vīrs sagaidīs mājās ar siltām vakariņām. Ka tikai dzīvokļa atslēgas nebūtu pie viņas.
II
Pieturā cilvēku ir krietni daudz. Nu tiešām daudz, neskatoties uz to, ka jau ir 22 vakarā un autobusi kursē samērā bieži. Diemžēl ne visi visiem der, un ne visos visi var iekāpt.
Piebrauc 3. trolejbuss. Durvis atveras, bet šoreiz nav pat brīva sliekšņa. Visi logi aizsvīduši, liekas, ka cilvēki tik tuvu viens otram sen nav stāvējuši, un uz kopējā blīvuma, ja vien vieta atļautu, varētu mierīgi veidot otro - augšējo rindu.
Skaidrs, ka šeit brīvu vietu nav. Taču ir tādi, kas par grēku uzskata neizmantot iespēju braukt bez maksas, un darīs visu, lai savas tiesības nebūtu velti iztērējuši.
Jā! Arī mūsu pieturā tāds ir! Vīrietis ar joni ietriecas trolejbusā esošajos pasažierus (burtiski ieķeras viņos) un stāv. Par spīti tam, ka tieši viņa durvis nav iespējams aiztaisīt un viņa dēļ uz vietas stāv arī trolejbuss.
Goda vārds, pagāja kāda minūte, kamēr vadītājs nekustēja no vietas, cenšoties aizvērt durvis par spīti šķērslim.
Apbrīnojama apņēmība un iespējams arī uzmundrinājums no pieturā esošajiem skatītāju aplausiem lika viņam izturēt līdz galam un neizkāpt.
Kā supermens, kas steidz palīgā, no pieturā esošā pūļa iznesās kāds vīrietis un aizspieda durvis ciet. Trolejbuss aizbrauc, pūlis gavilē. Mana kompānija, vēderus turēdama, dodas lieliskā vakara pastaigā, ignorējot jebkura veida sabiedrisko transportu un pat kādu garām braucošu mašīnu, kas laipni piedāvāja aizvizināt. Gan jau arī "Bez Maksas".
P.S. Ceru, ka tie, kas atradās autobusa vidū, bez grūtībām tika laukā savā pieturā.
...viegli atšifrējami (ja zinām, kā to izdarīt)
Vai esat pamanījuši, ka cilvēki mēdz pieķēpāt vai gluži pretēji - skaisti izdaiļot pierakstu, dokumentu, žurnālu un papīra strēmeļu malas? Tas notiek pilnīgi neapzināti brīžos, kad runājam pa telefonu, garlaikojamies sapulcē vai vienkārši kādu gaidot.
Man tas šķita interesanti, tāpēc meklēju, vai nav kādi skaidrojumi tām lietām, kuras sazīmējam. Izrādās, ka ir!
Īsi mēģināšu pastāstīt par izplatītākajiem "mākslas darbiem" un to nozīmi.
Ja regulāri raksti/zīmē:
1 - savu vārdu - Tu pilnībā koncentrējies uz sevi, savām vajadzībām un vēlmēm. Iespējams, ka ilgojies, lai kāds tevi sadzird vai pamana.
2 - dažādas švīkas - Tu esi haotiska būtne. Jūti vai esi trauksmes, nemiera pilns. Centies novadīt un atbrīvoties no šīs sajūtas.
3 - periodiski vienu un to pašu simbolu - Tu ar šādu vienveidīgu darbību, sevi nomierini, centies sakārtot, saglabāt iekšējo mieru.
4 - ķermeņa daļas (acis, lūpas, pirkstus u.c.) - Tu neapzināti centies attēlot savas tā brīža sajūtas. Konkrētās ķermeņa daļas norāda, kur veidojas emociju koncentrācija. Piem., acs - vēlme kaut ko saredzēt, koncentrēties uz redzēto. mute - izteikties, neturēt emocijas sevī, roka - sažņaugta dūrē, liecina par spriedzi utt.
5 - asus priekšmetus - Tevī mīt agresija, apslāpētas dusmas. Tu meklē iemeslu, lai izlādētos un atbrīvotos no spriedzes.
6 - durvis, logus, ailes - Tu vai nu vēlies kaut ko iesākt vai pārtraukt. Tēlaini izsakoties, aizvērt durvis uz kādu notikumu vai attiecībām, vai atvērt jauniem notikumiem, kādam pārsteigumam.
7 - horizontu, trepes, kalnu - Tu dziļi sirdī gaidi pārmaiņas, centies atrast kādus jaunus aspektus, lai mainītu līdzšinējo dzīvi.
8 - apļus, liektas līnijas - Tu esi maigas dabas cilvēks, ātri piedod pārestības. Ļoti labi spēj pielāgoties jaunām situācijām, vienmēr un visur meklē pozitīvo.
9 - rombus, kvadrātus un citas stūrainas figūras - Tu esi egoists, asi reaģē uz jebkādiem aizrādījumiem vai situācijām, kas tev nav patīkamas. Ātri pieņem lēmumus, nevilcinies neviena jautājuma risināšanā.
...pretimnākoši
Šī bija viena no tām dienām, kad, pa galvu pa kalu lēkšodama pakaļ vilcienam, izkustināju visas muskuļu grupas. Tā teikt rīta rosme spirdzinošajā rudenī.
Protams, domājot par to, lai vilciens no stacijas neizkustētos bez manis, aizmirsu par biļeti. Precīzāk, izlaidu biļetes iegādi.
Tāda piekususi, droši vien sarkana un aizelsusies, atslīgu tuvākajā krēslā. Par laimi, cilvēku bija maz un krēsli augstie - neviens neredz manu atgūšanos un kluso gānīšanos par izlaistajām aerobikas nodarbībām.
Nāk konduktore.
Ja nav biļetes, bet kase stacijā strādājusi, biļete jāpērk ar uzcenojumu.
Cik pārsteigta biju, kad laipna un smaidīga kontroliere man apjautājās par pašsajūtu, nedaudz parunājām par ikrīta kavētājiem un citām standarta tēmām. Bet vēl lielāks pārsteigums, kad jau Rīgā ieskatījos biļetē. Viņa man iekāpšanu ierakstījusi vienu pieturu ātrāk, kur kase nestrādā, tādā veidā ietaupot manu naudiņu.
Sīkums, bet patīkami.
..bieži sākuši uzdot vēlamo par esamo
Nekāda ļoti dziļa doma tālāk nesekos. Tikai neliels sašutums pie kura daļēji vainīga esmu gan pati, gan cilvēki, kas lietas nesauc īstajos vārdos. Pretēji tam cenšas karināt Armani birkas pie parastām trenūzenēm.
Svētdienas rīts(vēls), kas sākas ar siltu saules staru sejā un neapslāpējamu vēlmi pēc karstas kafijas ar tikko ceptām smalkmaizītēm.
Nosacīti netālu no mājām atvērta jauna guļbūves mājiņa. Uzraksts pie tās vēstī "Krogs , Beķereja". Tas liek atcerēties sapni par karstajām maizītēm un, par spīti svētdienas slinkumam, slieties kājās, un braukt tām pakaļ.
Pa ceļam jau paspēju iztēloties, cik gardas un varbūt pat siltas, tās varētu būt. Neloloju cerības, ka tādas, kas pašas mutē kūst un nopērkamas Rīgā franču ceptuvē pie Kazarmām, bet kaut kas stipri līdzīgs.
Mašīnu pie jaunatvērtās iestādes pietiekami daudz, cilvēku, kā par brīnumu, ne pārāk.
Lieki laiku nekavējot, eju taisnā ceļā pie letes ar frāzi :"Vēlētos pāris bulciņas!".
Uz ko pārdevēja atbild:"Mums ir pīrādziņi un plātsmaize" un norāda apkaltušu pīrāgu un pāris ābolmaižu virzienā.
"Paldies, nē", es izmoku, bet mana iekšējā balss kliedz: "Kāda ellē te beķereja ar divu veidu apkaltušām maizītēm, kas kopskaitā nesasniedz pat divciparu skaitli!! " Tad jau es varu savu virtuvi nodēvēt par trīs iksu (pēc lieluma kā Maxima) beķereju, kad sāku cep saldumus un bulciņas.
Nu ko var dižoties ar šādu izkārtni, ja piedāvājums švakāks kā parastā kafejnīcā, kur sevi par beķereju neviens nedēvē.
Pati jau arī biju vainīga, nav ko sacerēties pirms laika.
Un tomēr "Beķereja" šim piedāvājumam ir par skaļu teikts.
.. pavirši
Nesen iesaistījos diskusijā par to, vai paviršība ir tas pats kas sīkumainība. Es uzskatu, ka nē.
Piemērs: nepareizi uzrakstīts filmas nosaukums publiskajā telpā no privātpersonas. Minēta filma "Neatkarības māksla", kuras patiesais nosaukums ir "Neatkarība kā māksla".
Neiespringsti uz sīkumiem, man atbildēja tā pati persona, kad izteicu aizrādījumu.
Šoreiz nepiekritīšu par to sīkumainību. Šī ir tīrākā paviršība, kas ne tikai izmaina nosaukuma jēgu, bet zinošos cilvēkos rada apmulsumu, vai ir runa par divām dažādām filmām, kā arī ir necieņas izrādīšana darba autoriem.
Šis ir tikai viens piemērs, no tiem daudzajiem, ar kuriem nākas saskarties ikdienā. Mana pasniedzēja Arita Grīnberga saka, paviršība ir mūsu laikmeta lielākā problēma. Viens burts vai cipars turp vai šurp liekas sīkums, līdz kādu dienu nāksies saskarties ar to pašam. Jebkura informācija, kuru izsaki publiski, ir jāpārbauda, jābūt drošam par tās pirmavotu. Paviršības dēļ var ciest daudzi, ar to tieši nesaistīti cilvēki. Raksturīgi, ka izlietu ūdeni vairs nesasmelsi.
Visiem zināmais piemērs: Karalis sūta bendei zīmīti par notiesāto -
"Apžēlot nedrīkst pakārt!"
viens komats ielikts pirms vai pēc vārda var izmainīta viena cilvēka dzīvi - tas ir sīkums?
.. kategoriski
Uzskatu, ka ir labi, ja spēj pozicionēt savu individuālo nostāju. Ļoti labi, ja spēj to arī argumentēti pamatot. Tomēr ne vienmēr tas ir nepieciešams. Labākajā variantā tā ir nosacīti draudzīga diskusija par kādu tēmu. Viedokļu apmaiņa, pozīciju parādīšana. Kas būtiski, lielākajā daļā gadījumu visi sarunas dalībnieki paliek pie tiem pašiem (saviem) viedokļiem, neatkarīgi no apspriestā. Tas tiek dēvēts kā: kāds atnācu, tāds aizgāju.
Ja gadās īpaši eksemplāri, saruna pārvēršas nedisciplinētā pozīciju ieņemšanā, kur "arguments" nepastāv kā sarunas līdzeklis. Vien tukša, apšaubāmu faktu izmešana. Kāda puse, nespējot stabili noturēt savu nostāju, sāk šļukt.. agresija, dusmas, paaugstināts balss tembrs un visbeidzot, ar sākotnējo sarunu nesaistītu, lietu piesaukšana, lai kaut cik noturētu savas pozīcijas. Redzot pie kā tas var novests, šis ir pirmais iemesls, kāpēc ne vienmēr ir jāsāk izklāstīt savs viedokli.
Otrkārt, kategoriskums izpaužas, kā savas personības pārāk augsta pozicionēšana. Piebildīšu, gandrīz vienmēr, bez pamata. Jo cilvēks, kurš tiešām ir par sevi pārliecināts, nestumj to citiem. Ticiet man, to var redzēt arī tāpat. Tas liecina par adekvātu uzvedību.
Kategoriski noskaņoti cilvēki, pārsvarā ir ikdienā īgni, kašķīgi. Ar tādiem ir grūti komunicēt, jo katra saruna noved pie tā, ka viņš ir gudrāks, zina labāk, māk un dara pareizāk. Tie ir viņi, kas domā, ka pasaule bez viņiem pārstās griezties. Nepietiek jau ar to, ka ir vai nu viņu vai nepareizais viedoklis sarunās ar apkārtējiem. Šie cilvēki vēl pamanās arī pamācīt kādu garāmgājēju, nolamāt autovadītāju vai kasieri par neizdarību.
Nu neko darīt - viņiem. Jo kāpēc gan mainīties..
Bet pārējie iemin citu taciņu, vairoties no jebkādas komunikācijas ar šī dzīvesstila piekritējiem.
...atšķirīgi savos paradumos
Jau kādu laiku es atkal izmantoju sabiedriskā transporta pakalpojumus. Konkrētāk, ikdienā braucu ar vilcienu. Īsti nezinu kāpēc, bet neesmu iesākusi ceļu īsināt ar tādām nodarbēm, kā lasīšanu, mūzikas klausīšanos vai gulēšanu. Savu reizi gan paguļu, gan palasu, bet visbiežāk ar interesei vēroju apkārt sēdošos cilvēkus. Ja vien man nebūtu kauns un tas nebūtu nepieklājīgi, es labprāt ik pa laikam iemūžinātu kādu īpašu indivīdu fotoaparātā vai kamerā. Un par šo īpašo cilvēku trūkumu sūdzēties nevar.
Tātad jau divas dienas braucu ar vilcienu (Rīga - Aizkraukle) - no rīta un vakarā. No rītiem ir garlaicīgāk, jo lielākoties cilvēki snauduļo vai sapņos griežas uz otriem sāniem. Toties vakarā paveras iespējas redzēt īstus tīrradņus. Par šo ne pārāk ilgo laika posmu esmu savākusi jaunus, pieminēšanas vērtus tipāžus.
Nezinu, kāpēc lielākajai daļai manu paziņu nepatīk vagoni, kuros ir augstie, mīkstie, zilie sēdekļi. Bet vēl vairāk viņi necieš mīkstos, zilos ar pumpu sēdvietas vidū. Es gan priekšroku dodu pirmajiem. Man tie liekas pietiekami ērti. Rodas tāda kā privātuma sajūta. Un tuvāk sēdošos uz konkrēto braucienu uzskatu par savējiem.
Tad nu šodien, ieņemot vietu netālu no ieejas, sāku pētīt, kas šodien "ēdienkartē". Un atradu vairāk, kā var vēlēties. Pavisam kopā 4 lieliski eksemplāri. Tik liels skaits vienā braucienā ir retums. Laikam tādā veidā vilciens mani sagaida pēc ilgāka pārtraukuma.
1 - sieviete "telefonatkarīgā", kas sēž man ieslīpi pretējā ejas pusē. Iekāpa tāda uzvilkta. Vienā rokā iepirkuma maisiņš, otrā telefons. Apsēdās pie loga. Ikdienišķi ģērbusies, ap gadiem 40. Pēc 10 minūtēm pārsēdās vienu vietu tālāk, laikam saule spīdēja acīs. Paņem telefonu. Pirmais, manuprāt, zvans klientam. Viņa informē par to, ka kavēsies, un pārliek tikšanos uz vēlāku laiku, ļoti atvainojās. Viņas izmisīgo nožēlu dzird viss vagons. Otrais zvans, iespējams kādam radiniekam, - viņa jautā, vai nevajag nopirkt maizi. Atbilde ir noliedzoša. Trešais zvans draudzenei (tā man liekas) - sieviete sāk sūdzēties, cik neveiksmīga diena, jo tik vēlu izbrauc no Rīgas, vispirms nokavējusi vienu vilcienu, tad otru. Esot nokavējusi arī tikšanos, jo vilcieniem tik lieli pārtraukumi. Uz jautājumu, kāpēc nokavējusi, strupa atbilde – „Uzskrēju uz nepareizā perona”. Ceturtais zvans ir varbūt kādai citai, bet labākai draudzenei, jo saruna ir īsa.
- telefonatkarīgā:"Čau, runāt vari?"
-labāka draudzene laikam jau var
- telefonatkarīgā:"Braucu ārā no Rīgas. Piesegsi mani?"
-labāka draudzene piekrīt
- telefonatkarīgā:"Labi. Ja, kas biju kursos."
-labāko draudzeni atbilde apmierina
Tad seko vēl pāris vārdu apmaiņa.
Šīs sarunas mani sāk nogurdināt un par laimi parādās Nr.2
2 - sieviete "neapmierinātā". Pensionāre, varētu būt ap 65, valdonīgais tips. Pa aizmuguri kūļājās vīrs, kurš neko nedara pareizi, tāpēc ik pa laikam savā virzienā saņem kādu apslāpētu šņācienu vai iznīcinošu sievas skatienu. Apstājoties vagona vidū sieviete izdveš: "Nav kur sēdēt!". (Darīšu jums zināmu, ka katrā vilciena "kabatiņā" ir ne vairāk kā 2 - 3 pasažieri) Ieņēmusi kareivīgu gaitu sieviete sparīgi panesas man garām, nokomandējot vīram: "Paņem tās somas, un ejam uz pirmo vagonu!" Lauzdama ceļu, un gatava jebkuru pretimnācēju "paņemt ar masu" (žēl tik, ka neviena kandidāta nav, ja neskaita saldējuma pārdevēju, kurš ir gana manīgs, lai izlocītos) "neapmierinātā" atstāj manu redzesloku.
Kādu laiku ir miers un nododos apcerīgām domām par to, ko varētu pagatavot vakariņās. Tomēr šoreiz vakariņas izlaidīšu. Par to parūpējas Nr.3
3 - vīrietis "bez bremzēm", kurš iekāpj kādā no mazajām meža pieturām, kurām vēl līdz šim neesmu ievērojusi secību. Viņš apsēžas ar mani vienā rindā, tikai ejas otrā pusē, tāpēc sākumā viņu neievēroju. Interesi sāku izrādīt, kad ieraugu ik pa laikam "telefonatkarīgās" slāpētos smieklus.
Vīrietis – pensionārs, gadi varētu būt no 70 līdz 80. Izskatās ļoti trausls, bet tumši iededzis. Īsā T-kreklā un šortos. Matu vēl gana daudz, tos piesedz naģene. Bārda ir, ūsas ir, bet kā nav? Pilnīgi neviens spalviņas uz rokām vai kājām. Tikai spīdīga, tumši iedegusi, tiesa ļoti krunkaina, āda. Bet par ko tad ķiķina "telefonatkarīgā"? "Bez bremzēm" ietur pusdienas. Šodienas piedāvājumā rupjmaize ar salātiem "siļķe kažokā" no puslitrīgās stikla burciņas. Kad pamatēdiens pieveikts, laiks saldajam. No interesantas formas burkas, kas ir ļoti šaura un gara, viņš ēd.. Nezinu kā to sauc, bet burkas dibenā ir biezpiens, kam pa virsu uzliets ķīselis.
Manu skatu uzķer "telefonatkarīgā" un sāk aktīvi darboties savā telefonā, lai apvaldītu atkal uznākušo smieklu lēkmi. Diemžēl arī man ir jāaizgriežas, jo man līp citu smiekli. Ko tur liegties, ātri pievienojos smējējiem vai raudātājiem, ja viņi to dara no sirds.
Pa šo mirkli "bez bremzēm" ir izvilcis brūnu keramikas krūzi, uz kuras rakstīts COFEI (nezinu, kas tā pa valodu) un kaut ko malko. Tad jau būšu palaidusi garām arī termosu.
Pēc ēšanas drusku jāatpūšas vai ne? "Bez bremzēm" ir izvilcis kaut ko līdzīgu vecajam kasešu pleijerim. Lielums, kā standarta grāmatai, austiņas arī ir, bet ne miņas no kasetes. Tikai tāds stiklots laukumiņš, kur it kā rāda grādus, bet apgalvot nevaru.
Mans kakls jau ir šķībs, no izvēlētā leņķa, lai varētu redzēt, ko dara "bez bremzēm", tāpēc paskatos uz priekšu. Un tur jau sēž mana Nr.4
Nekas tāds sevišķs, jo Nr. 3 ir grūti pārspēt, bet uzmanības vērta viņa ir.
4 - sieviete "troksnis". Sieviete ap 30 gadiem, trikotāžas kleitā, mētelītī un saulesbrillēs, visu ceļu lasa "Privāto Dzīvi." Te arī ir atbilde uz jaut. - kurš lasa privāto? Jo, kā rāda statistika, aptaujājot cilvēkus uz ielas, šo žurnālu lasa ļoti mazs skaits. Turpretī skaitļi rāda, ko citu - šis dzeltenās preses žurnāls ir pirktākais nedēļas žurnāls Latvijā.
Bet nu par sievieti. Saulīte silda, netālu vaļā arī logs. No tā ieplūst āra trokšņi, kas ir vēja sajaukums ar sliežu kunkstēšanu. Vagonā īsts bišu strops - čalas, smiekli, telefonsarunas.
Sieviete "troksnis" pieliecas pie savas somas, kas nolikta klēpī. „Nu labi,” es domāju, „kāpēc nepaklausīties savā somā..”. Nepaiet ne pāris minūtes, kad viņa pieliecas vēlreiz, tikai pagriežot otru ausi. Tas mani ieinteresē, un es gaidu nākamo gājienu. Un sagaidu. "Troksnis" paceļ savu somu pie auss un uzmanīgi klausās, apmēram 5 sekundes. Tas ir pietiekami, lai viņa nokļūtu arī citu pasažieru redzeslokā. Neguvusi apstiprinājumu, vai viņai zvana telefons, sieviete apgriezusi otrādi somas saturu, atrod mobilo. Tālāk seko zvans no viņas puses, un runātajam otrā galā tiek uzdots jautājums: '"Vai tu man zvanīji?"
Es kāpju ārā.
...savādi
Par to es pārliecinājos sēņojot. Bija svētdienas agrs pusdienlaiks, mežs liels, sēņu daudz, bet sēņotāju maz. Mūsu mežā, kuru esam iecienījuši, no lielā ceļa atiet desmitiem mazu celiņu, smilšainu stidziņu, dažādi pauguri un klajumi. Ērti, lai varētu nolikt mašīnu, arī atlaisties turpat netālu, ieturēt pusdienas.
Sēņoju jau no mazām dienām gan ar vecākiem, gan vecvecākiem. Mēdzam braukt pat lielās kompānijās ar vairākām mašīnām. Arī mežā, kur valda pilnīga brīvība tomēr ir kaut kādi vispār pieņemti nerakstīti likumi. Nu diezgan elementāri, manuprāt. Kas tad nezina, ka nedrīkst cūkoties, pēc sevis jāsavāc visi atkritumi, nekādi ugunskuri, nedrīkst lauzt kokus. Arī starp sēņotājiem valda tāda nerakstīta vienošanās - neej otram virsū. Ja redzi, ka kāds priekšā jau staigā ar savu groziņu, eleganti nogriezies uz citu pusi. Nu tā ir pieņemts un nav te ko apspriest. Sēņu pietiks visiem, nevajag tāpēc otram mīt uz papēžiem. Galu galā arī mežā katram ir tiesības uz savu privāto telpu.
Tad nu lūk. Šajā mierīgajā dienā, kad gandrīz viss mežs pieder mums vieniem un mēs taisāmies locīt iekšā savas sviestmaizes, notiek šoka terapija. Mūsu vientuļajā meža celiņā, kas ir viens no citiem daudzajiem, kas atzarojas no galvenas meža "maģistrāles" ienesas pelēks golfs. Visi logi vaļā, no tiem, kluso meža putnu vīterošanu apklusinot, dārd nenosakāma stila mūzika. Atļaušos to dēvēt par mūziku, bet vispār apšaubu.. Tas samazina ātrumu, un, pilnībā ignorējot mūsu apjukušās sejas, apstājas pilnīgi blakus mūsu mašīnai!!! Pilnīgi blakus! Ok, ja vēlies tieši šo ceļu no visiem pārējiem pieejamajiem un tukšajiem, tad apstājies kaut drusku nostāk. Nav jau lielveikala stāvvieta, kur vietu nav. Nē, izvēle ir izdarīta, motors noslāpst, mūzika apklust. No mašīnas izveļas sieviete un vīrietis treniņtērpos. It kā mūsu tur nebūtu, vienā mierā, nesteidzīgi sāk knosīties un krāmēties. Uzvelk kaut kādas jakas (ārā ir apmēram 27 grādi), paņem zilos plastmasas spaiņus (atkal jau tie spaiņi un atkal jau zili!) un milzīgiem soļiem, es pat teiktu lēkšojot, un sakliedzoties savā starpā ienesas meža dziļumā.
Mūsu miers ir iztraucēts, tāpēc braucam pa to pašu ceļu dziļāk mežā. Vēl kādu laiku pasēņojot, pošamies atpakaļceļā, bet golfa vairs nav. Laikam nespēj ilgi palikt vienā vietā un vajag apskriet visus meža stūrus, kur atrodas kāda cita mašīna.
..viegli un grūti pārsteidzami vienlaikus
Mūsdienu ātrajā pasaulē, kas pārpildīta ar dažādām jaunākajām tehnoloģijām, dzīves uzlabojumiem, atšķirīgajiem dzīves veidiem un uzskatiem, un citām lietām, diemžēl arī vardarbību (gan emocionālu, gan fizisku) mūs nespēj vairs pārsteigt nekas. Mediji katru dienu ziņo par visvisādiem notikumiem pasaulē. Mēs lasām, klausāmies, skatāmies, pēc tam pārrunājam un apspriežam. Visu uztveram kā pašu par sevi saprotamu. Ne labas, ne sliktas lietas spēj mūs aizkustināt tā pa lielam. Karaļnama kāzas, neticami zinātniskie atklājumi, terorakti un kari – uz visu mēs noskatāmies no malas. Bet nekas no tā mūs neietekmē vairāk kā pāris minūtes, kamēr šo ziņu apstrādājam savā apziņā un aizmirstam. Pa īstam mēs pieslēdzamies tikai tad, kad kaut kas skar mūs personīgi. Tikai tad mēs saprotam, kā ir notrulinājušās cilvēku maņas, savstarpējā komunikācija.
„Re, kur lapsa!”, es iesaucos sēžot dzīvojamajā istabā pie datora, un momentā saņēmu pilnīgi neticības pilnu acu skatu no cilvēka, kas atradās ar mani. Kāda vēl lapsa privātmājas dārzā, kur netālu pie ūdenstilpnes pulcējas desmitiem atpūtnieku?!
Pirmais ir vienaldzība, neticība, pārsteigums un tad interese. Kā tas cilvēks interesanti ir iekārtots!
„Vai viņa gadījumā nav traka?”, skan nākamais jautājums. „Ko viņa te lien?”
Bet kāpēc lai viņa būtu traka, es domāju nākamajā vakarā, kad atkal bija atnākusi mūsu draudzene. Apmēram nepilna metra attālumā es biju no lapsas smalki veidotā vijīgā ķermeņa, mūs šķīra vien durvju stikls, kad viņa apostīja mūsu lieveni. Nedaudz tramīgs skatiens lauzās cauri ārēji nosvērtajām, spožajām acīm. Prefekti spics, ruds purniņš ostīja gaisu, uzmanot apkārtni, brīžos, kad necentās noķert mana dārza postītāju kurmi. Izmēros nedaudz lielāka kā mans kaķis. Labs mājdzīvnieks būtu, es nodomāju trešās dienas rītā jau atkal gaidot vakaru.
Lapsa bija tā, kas spēja pārsteigt, aizraut, likt aizdomāties, saprast to, ka nedrīkst zaudēt spēju just līdzi arī tam, kas nenotiek tikai tavā personīgajā kolbā. Priecāties par neparasto, ticēt brīnumiem, skumt bēdās un dalīties laimē.
Šovakar lapsa vairs neatnāca, bet tas ko viņa man atnesa bija ļoti vērtīgi.