Vai tiešām laiks tik ļoti spēj ietekmēt noskaņojumu? Agrāk kaut kā nebiju tam pievērsusi uzmanību. Lietus, negaiss, vispārējais īgnums un tumšās debesi, kas pat dienas vidū liek slēgt gaismu, rada sliktu un nīgru garastāvokli.
Cilvēki vairāk ieraujas sevī, kļūst nelapni un noslēgti. Smaidi pārvēršas plānās, šaurās stripiņās. Acis nolaistas uz leju, redz vienīgi tumšās peļķes, zābaku pārus un pirmās nobirušās lapas, kas norāda par rudens tuvošanos.
Es gan domāju, ka ārējie laika apstākļi spēj ietekmēt, bet ne tik ļoti, lai pilnībā pakļautu cilvēku. Tie iespējams ir tikai 50%. Pārējos veido katra iekšējais noskaņojums, kas arī nosaka patieso emociju gammu.
Iemācīties neļauties drūmumam no ārpuses, ja skumjas ir arī iekšiene, ir grūti. Tomēr to var iemācīties. Ja starp drūmajiem kurpju pāriem ieraugi kādu košu gumijnieku, vai vēl labāk - kādu drosmīgo, kas atļaujas pēdējās vasaras aukstās nedēļas staigāt ar sandelēm, spītējot lietum.
Tik pat labi var izdaiļot ikdienur, skatoties un pirmajām košajām lapām, un priecāties par lēnu rudens atnākšanu, nevis vasaras aiziešanu. Parasti ir jādomā par pozitīvo, kā tajā teicienā - pesimists redz līdz pusei tukšu glāze, bet optimists līdz pusei pilnu.
Par to var pārliecināties ik mirkli paveroties apkārt. Kad sāku rakstīt, aiz loga gāza lietus, un tik īsā mirklī tas ir mitējies, lai ielaistu arī kādu saules staru par godu šim ierakstam.
Ejam lēkāt pa peļķēm!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru