Ceļojums sākās ar kartes "lasīšanu", jo braucām no tās Latvijas malas, kur ikdienā nemēdzam uzturēties. Lai lieki jūs nekacinātu: jā, mēs nomaldījāmies. Trīs vai pat vairākas reizes. Sākumā bija smieklīgi, pēc tam jau sākām kašķēties savā starpā.
Lasi tālāk!
Aizbraucām uz Turaidu. Cilvēku, vairumā tūristu, tik daudz, ka nevar saskatīt, kur īsti mums palikt. Mašīnu vēl neesam novietojuši stāvvietā, kad jauns puišelis ir klāt un lūr pa logu man virsū : "No jums 1 Ls. Atbildību par mašīnu neuzņemamies."
Nu par to atbildību man tāpat ir skaidrs. Toties problēma tajā, ka skaidras naudas nav nevienam no ceļojuma dalībniekiem. Uz manu jautājumu, kur ir bankomāts, viņš paziņo, ka biļetes uz muzeju var nopirkt ar karti.
Es lieku manīt, ka naudas nav arī stāvvietas biļetei..
Puisieties kļūs domīgs un vārda tiešā nozīmē sāk mīņāties. Toties mēs griežam otrādi visas kabatas, somas, makus. Sastiķējam pa visiem 96.., ā, nē beigās 98 santīmus. Viņš padodas.
Tālāk dodamies uz parku/muzeju/pili - visu kopā. Jo izrādās katru rudeni skan "Sigulda tāda skaista un Sigulda šitāda interesanta", bet labi, ka laicīgi attapāmies. Kur tie gadi, kad pēdējo reizi tur bijām, nemaz īsti neatceramies kas un kā.
Pie kasēm rindas garas. Kā jau teicu, pārsvarā tūristu grupas. Vieni pērk biļetes, citi atpūšas, otri jau gar suvenīriem lodā.
Opā!! Man ir ļoti nepatīkams pārsteigums, ieraugot biļešu cenas. No viena cilvēka vidēji 3 Ls, lai pastaigātu pa parastu parku!
Varbūt būtu vēl apdomājusies, bet drēgnais vējš un saule, kas ik pa laikam aizstaigāja aiz mākoņa, palīdzēja pieņemt lēmumu - nebūs.
Vēlāk jokojām, ka tūristiem jau var likt šādas cenas, bet tie, kas biļeti pērk ar Latvijas Republikas pilsoņa pasi, saņem pa lēto :)
Nu ko, bez skaidras naudas un neko neapskatījuši no cerētā slīdējām gar suvenīru bodītēm.
Vēl viens nepatīkams pārsteigums. Līdzās slavenajiem Siguldas spieķiem un citiem amatnieku izstrādājumiem, guļ Ķīnā ražoti gredzeni ar uzrakstu "fashion rings", dīvainas gleznas, kur attēlots kaķis, bet pa stūriem sabērti, cerams vismaz, ka īsti, dzintara gabaliņi. Vēl kaut kādas iepirktās rotas ar spīguļiem, gumijas bumbas un citi brīnumi, kas nav cienīgi saukties par suvenīriem no Latvijas.
Veltīgi iztērējuši 98 santīmus, braucām uz pašu Siguldas centru. Tieši vienīgajā reizē pa vairākiem gadiem, kad esam Siguldā, te notiek velo maratons. Ielas bloķētas, pilns ar riteņbraucējiem, kājāmgājējiem. Satiksmes virzība minimāla. Liekas, ka mašīnas te nav vēlamas. Kad beidzot esam izbraukuši uz civilizēta ceļa, atrodam arī bankomātu.
Pilsēta ir ļoti sakopta, ērti pieejamas visas nepieciešamās lietas. T/c ŠOKOLĀDE izrādās ir arī kino. Turpat nopirkām arī mājās gatavotu sieru, jo brīvdienās te tirgojas arī ar lauku labumiem.
Būtiskākā lieta, ko uzreiz pamanījām, te pret pircēju izturas citādāk kā Rīgā. Šeit tu nāc, ej, pats visu meklē, ko vajag, jo nevienu tas neinteresē. Pretēji tam Rīgā bez ierastajiem "labdien","paldies par pirkumu", "vai varu kā palīdzēt" ikdiena nav iedomājama. Drusku tāda vienaldzīga attieksme. Laikam jau ir pārdevējiem cietā alga, nevis no pārdotās preces apjoma :P
Pēc pilsētas apskates, braucam citā virzienā, pa ceļam apskatos visādus objektus, kas iemieso sevī kultūru. Tajā skaitā gribējām apskatīt "Lauču akmeni". Tas ir aiz Saulkrastiem. 2 km maldījušies pa meža ceļu, lai apskatītos šo izslavēto akmeni, nonācām krustcelēs. Priekša divi ceļi, uz katra norāda, ka braucot tālāk nonāksim pie meklētā. Piebildīšu, ka katra ceļa galā ir arī kempings.
Kā jau pieklājas pirmo ceļu izvēlējāmies nepareizo. Nepietika ar to, ka nevarējām īsti apgriezties, mums uzbruka govs. Nu labi, nevis uzbruka, bet likās draudīga..
Aizbraucot līdz otrā ceļa vidum un ieraugot meža vidū norādi "Maksas stāvvieta" sapratām, šodienai pietiks.
Bet vēl gribu pieminēt "Rāmkalnus". Te mēs pusdienojām. Atmosfēra patīkama, apkalpošana laipna, cilvēki paēduši un laimīgi.
Zelta rudeni neredzējām, jo šogad lapas vēl nav sākušas spēlēties ar krāsām.
Varbūt nākamnedēļ..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru