Vakar biju dzīvnieku patversmē Ulubele. Mēs atsaucāmies internetā izliktajam aicinājumam palīdzēt, jo šobrīd patversmei nav viegli. Bez mums bija arī citi atsaucīgie, kas devās pie suņukiem un kaķīšiem nogādāt nepieciešamās mantas un ziedojumus.
Tas gan neizrādījās tik viegli izdarāms, jo, kad izbraucām no dzīvojamā rajona un iebraucām mežā, ceļš uz patversmi bija katastrofa.
Šaura vienvirziena stiga, kas sastāvēja no bedrēm, ūdens, dubļiem un vēl nenokusušā ledus. Kādu brīdi stāvot un domājot, vai nav kāda apkārtceļa, braukt gribētāju uz Ulubeli saradās diezgan daudz. Kopā vienojāmies, ka brauksim kolonā un, ja kāds iestigs, tad citi palīdzēs. Daži atmeta ar roku un aizbrauca, bet izturīgākie, tai skaitā mēs,devāmies pretī nezināmajam.
Laimīgi nokļuvām galā, mūs priecīgi redzēt bija visi - gan dzīvnieki, gan Ulubeles saimnieki. Mēs un pārējie braucēji izkrāvām savas atvestās mantas - kartonus, segas, dažāds graužamas un plucināmas mantas utt.
Visvairāk mani pārsteidza tas, kāda tur bija atmosfēra. Mans priekšstats par to, kādai ir jābūt vietai, kur mīt desmitiem suņu, kaķu un 2 žurkas :) bija aplams.
Neviens suns nerēja, netrakoja, nerāvās nost no ķēdes vai nelauzās ārā no voljēra. Katrs sēdēja savā dzīvojamajā platībā un ar interesi vēroja mūs. Viss bija sakārtots, sakopts un tā, lai katram dzīvniekam būtu ērti. Likās, ka viņi šeit tiešām ir laimīgi. Laimīga biju arī es, jo jutos viņiem kaut nedaudz palīdzējusi.
Iespējams, ka palīdzēt vari arī Tu!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru