Šodien, īsinot laiku un lasot vienu rakstu, pastarpināti galvenajai domai, aizķēros aiz vēl kādas. Pats raksts pat nebija saistīts ar to (ar manis uzķerto domu), bet tik ļoti palika atmiņā, ka nolēmu, uzrakstīt.
Tā doma ir par klausīšanos, ieklausīšanos un sadzirdēšanu.
Apkārtējie trokšņi, kņada un citas ikdienišķas skaņas ir tik pierastas, ka neuztveram tās katru par sevi. Vairāk gan kā fona murdoņu.
Pierastākie trokšņi ir cilvēku sarunas, mūzika - veikalos vai no blakus stāvošā cilvēka austiņām, mašīnu rūkšana, dabas skaņas - vējš, lietus, kas sitas pret lietussargu, un daudzas citas.
To visu mēs it kā dzirdam, taču tajā pašā laikā nedzirdam neko.
Es ieteiktu ieklausīties. Mēģināt saprast, kāda skaņa ir katrai apkārtesošajai lietai. Uztvert to ar aizvērtām acīm, nepalaižot garām ne mazāko sīkumu.
Izmēģini! Ja liekas, ka šobrīd nekas apkārt nenotiek un viss ir kluss, aizver acis, paklausies!
Klusi šņāc dators.. aiz loga tālumā rej suns.. bez iemesla nokrakšķ koka grīda.. logā iesitas vēja nesta lapa..
Katrs noteikti dzirdēs, ko savu.
Laba filma iedvesmai - August Rush
Kad būsiet iemanījušies saklausīt šīs skaņas, pārejiet pie cilvēkiem. Nevis dzirdat, ko viņi saka, bet saklausiet!
Katrs vārds, kas izteikts, nav nejaušs. Var ļoti daudz svarīgā palaist garām, ja nebūsiet dzirdējuši kaut tikai vienu, bet īsto vārdu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru