Nesen kādā žurnālā lasīju vispārizglītojošu rakstu, kas domāts sieviešu auditorijai. No visas 3 lpp garā teksta man atmiņā "sēž" viens konkrēts aicinājums. Neizplūdīšu garos tekstos un arī necitēšu, vienkārši pateikšu - Neesi rozīne!
Kāda ir tā galvenā domā? Es par to daudz domāju, līdz nonācu pie skaidrojuma. Taču vispirms, kā tas bija no autores teksta.
Visur un vienmēr skandina : "Nevajag būts sausiņam, esi rozīnīte." Katrā tekstā, pasākumā, plānā vai cilvēkā meklē rozīni starpa sausā kēksa drumstalām. Tas jau kļuvis tik dzirdēts un banāls, ka arī konkrētais medijs uzsver, lai novērtē vai neesi rozīne rozīņu kastē. Jo kur paskaties, tur kāds ar rozīnīti - atšķirīgu matu krāsu, netradicionālu apģērbu, kliedzošu uzvedību. Paskatoties vēl vērīgāk, ieraugi vēl vienu tādu un arī otru, un trešo. Kas pavisam loģiski sāk pārvērsties atkal vienā, tikai citādākā, kopējā masā. Zūd rozīnes sākotnējā nozīmē.
Kā to redzu es? Neko jaunu jau neizdomāšu un arī nepateikšu. Principā tagad ir tik aktuāls viss pašdarinātais, ekoloģiskais, ekstrēmais, citādākais, pilnīgi atšķirīgais un galvenais ne tāds kāds ir citiem. Ļoti labi un pat apsveicami! Jo kāpēc gan ne? Tikai svarīgākais jautājums rodas, vai tas, ko nes uz āru ir arī tevī iekšā? Salīdzinoši grūti ir teikt jā, bet ar galvu kratīt nē. Un galvenais, dari to tikai savā vārdā.
Uzskatu, ja esi kādas lietas, kustības vai kā cita atbalstītājs, esi no sirds. Bet neizprotu indivīdus, kas pilnām mutēm kladzina kādu pārliecību (lai no malas citu acīs būtu rozīne), stāsta, cik labi mēs un cik slikti jūs, ka nedarāt tā, bet patiesībā pats arī nedara.
Manuprāt, īstā rozīne ir tā, kas nevis par tādu iztaisās citu acīs, bet dara/velk/izmanto alternatīvās lietas sev. Tikai sevis paša dēļ - lai uzlabotu savi noskaņojumu, veselību dzīvi vai jebko citu. Dara sev un necenšas pārliecināts par to citus. Ja tas ir labs, ar laiku arī citi to pamanīs caur tevi, tavu uzvedību, ārējo izskatu.
Rozīnes eksistence sākas galvā, nevis ārējā veidolā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru