Velosipēds

Tā ir savāda sajūta, kad saproti, lietas, kas atrodas apkārt – pat visniecīgākās, ietekmē tevi. Man pavisam nesen izdevās piedzīvot to pašai.

Ikdienā es braucu ar pavisam parastu riteni. Īpašu uzmanību nepievēršu visām ekstrām, ko tas spētu man piedāvāt, tomēr jūtos diezgan labi. Kāpēc es vispār sāku aizdomāties par to, kā ritenis spēj mani ietekmēt? Vienkāršs dzīves pagrieziens, un es jau vēlos sev citu braucamrīku.

Sākās tas pavisam nejauši. Pēc kāda pasākuma bija jānokļūst mājās, un man laipni piedāvāja aizņemties riteni. Variants likās pieņemams, lai gan ritenis nebija gluži tāds, pie kāda esmu radusi. Pēc pāris mirkļiem, jau atrodoties ceļā, sapratu, ka tas ir ideāls braucamrīks.

Es sēdēju taisna kā svece, jo šī velosipēda konstrukcija nebija paredzēta muguras salīkšanai posmā no sēdekļa līdz stūrei, kā tas bija manā agrākajā pieredzē. Stūre bija ar ērtiem rokturiem, kuros lieliski iegūla plaukstas. Nekādu ātruma pārslēdzēju, viens ritms, viena plūstoša kustība. Bremzes darbojās ar pedāļiem, tāpēc lielu ātrumu nemaz nevar attīstīt. Kā jau smalkai dāmai pieņemts, jābrauc cēli, lēni un apdomīgi.  

+ lieliskākais atribūts – priekšā stūrei ērts groziņš :)

 

Tātad iedomājieties – ārā vakars, pilnīgs klusums, kurā ik pa laikam dzirdami riepu maigie glāsti, kas veltīt asfaltam. Uz ielām neviena cilvēka. Es braucu un baudu mazliet dzestro vēju, kas spēlējas ar maniem matiem un puķaino kleitu. Nedaudz salst pleci. Es liegi piebremzēju, mainot savu ceļu, no pilsētas vides uz nelielu taciņu, kas vijas caur pļavu, un sārtu rožu pušķis sasveras no viena groziņa malas uz otru.. iekšējās emocijas pašas laužas uz āru. Prieks par neko, laimes sajūta, neaprakstāma vēlme smaidīt. Ierastais ceļš pārvēršas neatklātā pasaulē, un vienīgais, ko vēlos, ir neapstāties.

Es, velosipēds, pārdesmit minūtes mūsu savstarpējā, klusējošā dialoga un sapratne par to, ka mainoties kādai sastāvdaļai, mainās kopējā notikuma esence. Vai dzīvē bieži tā notiek, ka izvēloties pavisam nejaušu variantu, nokļūsti pie negaidīta iznākuma? Cik daudz krāšņu notikumu mēs laižam garām iedzīvojoties rutīnā?