Tā kā lietus bija lijis diezgan un saule zemīti sasildījusi, sēnēm ir visas iespējas augt griezdamies. To tās arī dara. Vismaz tirgū jau var manīt sēžam vecās tantiņas ar sēņu groziņiem.
Mūsu ģimene, lai gan ir azartiski sēņotāji, tomēr ne tik lielā mērā, lai ierobežotu sevi kādos likumos. Tāpēc nevadījāmies pēc teiciena "kurš putniņš agri ceļas, agri slauka deguntiņu" , bet paļāvāmies uz "katram sēņotājam sava sēne". Kārtīgi izgulējušies, kā svētdienas dienā pieklājas, sataisījuši līdzi maizītes (nez kāpēc mežā arvien ir labāka apetīte kā citur) un diezgan labā, es pat teiktu jestrā, noskaņojumā devāmies ceļā.
Labu gabalu pirms meža pabraucām garām 3 sēņotājiem ar milzīgiem plastmasas spaiņiem. Virzienā uz mežu. Tātad ne mums vieniem tīk pagulēt. Man ir arī kas sakām par tiem plastmasas spaiņiem - tas ir vāks. Es nesaprotu un laikam nesapratīšu, kāpēc jauks klūgu groziņš, kurā tik glīti sēž salasītās sēnītes, būtu jāaizstāj ar milzīgu, tumši zilu spaini ar baltu rokturi. Bez komentāriem!
Nolemjam, ka brauksim uz ierasto vietu. Tāpat nolemjam, ka gan jau pa visiem spēsim atcerēties, kur tā īsti atrodas. Pagrieziens pa labi, drusku taisni, atkal pa labi.. būs īstā.. jā, jā tieši tā izskatījās pagājušogad. Hmm.. varbūt pabrauc drusku tālāk.. visi ceļi un pagriezieni izskatās vienādi.. Ok, stājies tepat, būs jau labi. Nav jau lāgā ar tām atmiņām.
Tad nu metāmies ārā no mašīnas mūsu jaunatklātajā vietā, lai saelpotos meža gaisu. Tā tur izskatījās.
Izklīstam katrs uz savu pusi. Protams, katram līdzi sēņotāja galvenie atribūti - groziņš, nazis un mobilais, tas nekas, ka zonas nav. Ārā spīd tik superīga saule, ka tā vien gribas iegulties tuvējā melleņu pudurā. Tad varētu laiski vārtīties pa sauso meža .. Hmm.. kas tas ir kas aug mežā? Tīras sūnas tās nav, zāle vēl jo mazāk.. Nu pieņemsim, ka tā ir savdabīga grīda. Tātad vārtīties pa meža grīdu, ar vienu roku ķert saules zaķus, ar otru pagrābt no tuvējā krūma ogas un pa taisno mutē. Lūk, tā ir bezrūpīga svētdiena.
Ogas es saēdos kārtīgi. Tā, ka gan rokas, gan mute un zobi zili melni. Sākumā jau viss bija plānots pa skaisto. Man bija līdzi bļodiņa, gribēju mellenes salasīt, lai var mājās aizvest. Bet tā nav strādāšana, kad viena sauja bļodā, otra mutē. Tad nu nolēmu vienkārši ēst, cik lien.
Runājot par sēnēm, salasījām pietiekami daudz, lai pusdienas būtu garda gaileņu mērce un drusku varētu ielikt arī saldētavā ziemas krājumiem. Citu sēņu gan nebija. Vietām pa kādam podiņam, bet ne tik daudz lai būtu vērts lasīt.
Tāpēc koncentrējāmies tikai uz dzeltenajām galviņām, kas mūs sveicināja izbāzušas cepures laukā no sūnu sedziņām.
Principā man ļoti patika, cilvēku bija maz, sēņu daudz. Vienīgais, kas mani pārsteidza, cik savādi ir cilvēki. Par šo manu atklājumu lasi sadaļā "Mēs esam tik..".
Lai gan domājām, ka aizbraucam uz neilgu laiku, kopumā nodzīvojāmies tik ilgi, ka saindējāmies ar svaigo gaisu. Kaut kad biju lasījusi, ka cilvēkiem, kas dzīvo pilsētā ir grūti ilgu laiku uzturēties mežā vai pie jūras - pārāk daudz svaiga gaisa. Nu es nezinu kas tur precīzi notiek ķermeņos un kas izdalās vai pievienojās, bet ar mums bija tā - mājās atbraucot, vairs nav spēka nekam, totāls nogurums un spēku izsīkums, galva griežas, kad centies noliekties, bet aizverot acis, rādās mežs, sēnes, ogas. Nepieciešama pilnīga atpūta, bet kāpēc gan ne..
Mērce sanāca super garšīga. Te pavisam ātra un vienkārša recepte.
Nepieciešams
300 g gaileņu
1 liels sīpols
saldais krējums
20 g sviesta
sāls
Pagatavošana
Sviestā apcep smalki sagrieztu sīpolu. Kad tas kļūst caurspīdīgs, klāt liek gailenes. Lielās sagrieztas, bet pavisam mazās var likt veselas. Apmēram 40 minūtes sautē uz nelielas uguns savā sulā. Beigās pievieno sāli pēc garšas un saldo krējumu. Krējumu lej tik daudz, cik šķidru vēlās mērci.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru