Ar lielu interesi turp devos divu iemeslu dēļ 1) lai apskatītos, kāda tad ir mūsdienu amatniecībā visā tās krāšņumā un 2) lai sajustu vēlreiz īpašo brīvdabas tirgošanās auru, kuru ik gadu manī raisa gadatirgus jūnija pirmajā nedēļās nogalē.
Mūsu kompānija turp nokļuva samērā agri ~ 10.30, lai nav priekšā lielās cilvēku masas. Mazliet šoks, kā saku, lai pamostos, bija veselas trīs reizes. Pirmkārt ieejas maksa, kas kopā sanāca ievērojami liela. Otrkārt, paša tirgus atrašanās vieta. Kā ierasts, biju gaidījusi, ka pa smilšu celiņiem, pār kuriem krīt lielo koku ēna, varēšu lodāt gar amatnieku galdiem un baudīt piedāvāto mākslu. Tā vietā visa tirgošanās pārcelta uz pļavu, kur saule cepina kā uz pannas. Smiltis dejo ezera atpūstajā vējā, bet noskaņojums sašļūk. Treškārt, izbrīnu raisīja ļoti mazais dalībnieku skaits. Nepilna stunda, kad viss jau apstaigāts. Pieklājības pēc izstaigājām vēl vienu riņķi.
Nebūtu beigās jau tā bēda tik liela, tomēr viss rodas no salīdzināšanas. Tā kā iepriekš muzeja rīkotais gadatirgus bijis tik ievērojams un savu latiņu pacēlis ļoti augtu, salīdzināšana nāca gribot negribot.
Par spīti nelielajam aizkaitinājumam, kopējais noskaņojums bija labs. Sākot ar gastronomiskām izvirtībām - mājas saldējums, kas karstuma ietekmē ātrā tērcītē muka lejā pa brūno vafeles maliņu, tiešām garda kūpināta vista un rabarberu sukādes, līdz dažādām skaistuma lietām, ko katrs sev iegādājāmies. Arī par apmeklētāju labsajūtu bija padomāts - uz skatuves muzicēja dažādi izpildītāji (par gaumi gan šoreiz nerunāsim), darbojās vairākas nojumes, kur iegādāties tradicionālo šašliku ar vārītiem, apceptiem kartupeļiem un marinētu gurķi.
Te skatāmi, manuprāt, pāris darbi, kas varētu būt no modernās amatniecības. Viss pārējais, kā jau tirgus placī.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru